“Ar Lielbritānijā gūto pieredzi tikām novērtēti”
“Mūsu lielākais lepnums šobrīd ir lēmums, ka atgriezāmies mājās, jo šī izvēle deva iespēju mūsu dēlam mācīties un trenēties kamaniņu sportā pie Annas Orlovas un Veras Zozuļas.”
“Paliekot dzīvot ārpus Latvijas maniem bērniem nebūtu tik liela iespēja iet ceļu, lai nākotnē nestu savas dzimtenes vārdu.”
Rīgas remigrante Antra Jaunmaize:
“Kādu laiku jau apsveru ideju padalīties par to, kā esam iedzīvojušies Latvijā kopš esam atgriezušies uz dzīvi dzimtenē pēc gandrīz astoņus gadus pavadītiem gadiem Lielbritānijā.
Varbūt kādam noder, tādēļ izlēmu to beidzot izdarīt.
Atceros kā šodien, ka vien nepilna mēneša laikā tapa ideja un tā tika īstenota par to, ka ir jābrauc uz mājām. Ir 2018. gads 1. jūnijs. Es ar savu dēlu Oliveru un meitu Helēnu nolaižamies Rīgas lidostā, kur mūs sagaida mana māsa. Spīd saule, māsa ir tik neaprakstāmi priecīga, es satraukusies par to, kā nu tagad būs, jo mans dzīvesbiedrs ir kaut kur ceļā ar busiņu un mūsu iedzīvi, kas nu tajā ir ietilpusi. Plāns sekojošs- paredzēts dzīvot Ogrē pie vīramātes, bet, diemžēl, kā ierasts mājas domas ar tirgus domām nesakrīt, un mēs augustā noīrējām dzīvokli Rīgā -Vecmīlgrāvī.
Joprojām dzīvojam šeit. Darbu atradām ļoti ātri, jo ar Lielbritānijā gūto darba pieredzi šeit tikām novērtēti. Šobrīd strādāju SIA MintPrint par ražošanas daļas vadītāju un esmu atbildīga par to, lai mūsu sportistiem ir piemērots apģērbs gan ikdienā sportojot, gan startējot vietējās sacensībās līdz Olimpiskajām spēlēm. Nokļuvu šajā uzņēmumā vien pateicoties pieredzei, ko guvu strādājot aizkaru ražošanā Wisbech pilsētiņā Anglijā. Vīrs darbojas jomā, kas tirgo un izplata rezerves daļas smagajiem auto, arī šo darbu palīdzēja iegūt pieredze strādājot Amazon tiklā UK.
Mūsu lielākais lepnums šobrīd ir lēmums, ka atgriezāmies mājām, jo šī izvēle deva iespēju mūsu dēlam mācīties un trenēties kamaniņu sportā pie Annas Orlovas un Veras Zozuļas. Paliekot dzīvot ārpus Latvijas maniem bērniem nebūtu tik liela iespēja iet ceļu, lai nākotnē nestu savas dzimtenes vārdu.
Mazā meita Helēna veiksmīgi pavada savas dienas bērnu dārzā, brīvdienās ar vislielāko prieku dodas pie omes uz Latgali. Viņai tur ir iespēja redzēt īstu lauku saimniecību – aiziet pie trušiem un vistām, parušināties siltumnīcā, reizēm noplūcot nenogatavojušos tomātus un uzspēlēt veikalu, par ko protams omei pūcīgs vaigs.
Tikai atgriežoties mājās, mēs sākam saprast to, cik liela mums ir dota privilēģija dzīvot kopā ar saviem cilvēkiem.
Ar cieņu pret darbu ko veicat, Antra Jaunmaize”