Einārs: – Mani sauc Einārs Vītols, es nodzīvoju piecus gadus Anglijā.
Ieva: – Mani sauc Ieva Muižnika. Tikko, tikko, pirms diviem mēnešiem, esmu atgriezusies no Anglijas, Svindonas. Anglijā, Svindonā, es biju veselu vienu apaļu gadu. Var teikt, ka es aizbraucu ciemos pie Eināra. Mēs esam atgriezušies Rīgā – izdomājām galvaspilsētā iespējas meklēt. Vienīgais, ko es Anglijā esmu darījusi, es strādāju apģērbu veikalā. Es varu teikt to, ka dikti patika, dikti forši cilvēki, darbs arī nebija grūts. Bet tik un tā – gribas mājās, tāpēc mēs nospraudām mērķi, un te nu mēs esam.
Einārs: – Jebkurā gadījumā – pirms braukšanas jau viss mums bija sarunāts, darbs jau mums abiem bija piedāvāts. Tā ka nebija nekādu problēmu. Var teikt, ka darbs jau gaidīja mūs šeit.
Es domāju, ka atbalsts ir ļoti svarīgs. Ja man, piemēram, nebūtu cilvēka, kas mani dīdītu un bakstītu, es droši vien nosēstos tajā pašā Anglijā un, visticamāk, visu mūžu tur paliktu. Jo nu… tas ir ļoti daudz no svara, ja tev ir cilvēki, kas tevi atbalsta, kas par tevi pastāv, kas tev ir gatavi palīdzēt, tas ir ļoti daudz no svara. Tad tu jūti, ka tu neesi viens pats. Vienam pašam ir grūti dzīvē sisties uz priekšu. To, protams, var izdarīt, bet tev tā motivācija ir daudz mazāka. Tie blakus cilvēki ļoti lielu motivāciju tev dod.
Tas grūtākais ir morālais. Piemēram, ar cilvēkiem, kuriem es nostrādāju četrus, gandrīz piecus gadus kopā, nu tā jau bezmaz vai tā kā otra ģimene ir. Un tas bija tāds visgrūtākais brīdis, ka tu aizej uz darbu un pasaki: “Nu, puiši, piedodiet – ir pienācis laiks, es braucu projām!”
Mēs diezgan bieži braucām uz Latviju atvaļinājumā, mēs te redzam, un mums draugi stāsta, kā viņiem iet. Nu nav tā, ka cilvēkiem ļoti slikti iet. Visi dzīvo, visiem ir dzīvokļi, mājas, mašīnas, darbi… Visi ir laimīgi! Varbūt šeit ir tā nauda mazāka, bet te arī tas dzīvošanas līmenis ir bišķīt citāds, izmaksas visas ir mazākas. Aprēķinot to, cik es pelnīju Anglijā un cik mēs tērējām par visu īri un pārējo, kopsavilkumā es teiktu, ka tas ir tieši tas pats, kas šeit.
Katrā ziņā… Varbūt… Es ieteiktu tiem cilvēkiem, kuri tur dzīvo jau gadiem, viņiem varbūt būs grūtāk, jo viņi ir pieraduši pie tām algām, pie visa, kas tur notiek… Varbūt būs grūtāk. Bet tajā pašā laikā − mums draugi atgriezās, kas vairāk nekā desmit gadu tur nodzīvojuši, viņi ir ļoti apmierināti. Cilvēki ir priecīgi, un viņi teica, ka šis ir labākais lēmums, ko viņi ir pieņēmuši. Es, piemēram, redzu pats savām acīm, ka dzīves līmenis šeit iet uz augšu, cilvēki ir priecīgi, cilvēki ir apģērbušies, paēduši un dzīvo zem jumta.
Galvenais ir nebaidīties – uzdrošināties, noriskēt! Neko jau nevar zaudēt, vienmēr var aizbraukt atpakaļ. Es uzskatu, ka ir jēga mēģināt, jo nu… kad tad, ja ne tagad? Es uzskatu, ka šis ir pats labākais brīdis, kad to darīt. Ļoti daudz man pazīstamo ir atbraukuši, ļoti daudz draugu draugi ir atbraukuši. Neviens nav skrējis pēc mēneša diviem atpakaļ – visi ir atraduši darbus, nostabilizējuši dzīves un nesūdzas.