Mani sauc Jānis. Es atgriezos no Īrijas, nodzīvoju tur 14 gadu. Jau pusgadu esmu šeit, savā mīļajā Iecavā. Nu jā… Aizbraucu es sākumā viens, ģimene pievienojās man. Tā mēs tur dzīvojām, es strādāju. Labā darbā strādāju, bet… bet nu Latvija vilka atpakaļ visu laiku. Dzīvoju, dzīvoju… Pirms kādiem diviem trīs gadiem sākās depresija – vienkārši ļoti gribējās atpakaļ. Tad pirms gada vispirms atsūtīju bērnus ar sievu uz šejieni, iekārtoju skolā. Bērni mācījās, sieva palika. Tas bija papildu stimuls pašam ātrāk braukt atpakaļ. Un tā es arī atgriezos.
Viss ir okey! Es nevienu dienu neesmu nožēlojis pa šo pusgadu, ka esmu šeit, ka atbraucu atpakaļ, ka man te kaut kas sliktāk būtu nekā tur. Kamēr kusties, tikmēr ir! Visi dzīvo, mašīnas ir, dzīvokļi ir, mājas būvē – kustas… Kustas! Es arī tagad sāku kustēties – kārtošu valsts remigrācijas programmas atbalstu. Ja saņemšu to naudu, iekārtošu sev garāžu, klientu dažu mēnešu laikā man netrūks, strādāšu, pelnīšu naudu, ģimene būs paēdusi. Ko vēl vairāk cilvēkam vajag? Par to summu, ko piešķir valsts, ir pilnīgi pietiekami, lai iekārtotu savu servisu, garāžu, nopirktu visu nepieciešamo, kas vajadzīgs darbam. Tādā veidā, es domāju, ies uz priekšu. Ies uz priekšu – pesimismam nav pamata! Sākšu ar auto metināšanu, auto remontu un, ja būs iespēja, protams, paplašināties, tad sākšu arī ar metāla konstrukcijām.
Kaut kā jāsāk ir ar mazumiņu, lai zinātu, kāds ir pieprasījums, ko vajag vairāk, ko nevajag, uz kā var pelnīt naudu, uz kā nevar pelnīt naudu. Ja tas viss ies cauri, tad pēc gada jau būs ļoti, ļoti labi! Tad braukšu uz Īriju ciemos. Speriet to pirmo soli, ja ir vēlēšanās atgriezties! Ja tiešām vēlies, tad ir tas jādara! Tas pirmais solis ir tas grūtākais. Bet, ja sāc kustēties uz to māju pusi, pēc tam ir grūti apturēt!